Viesturs Rudzītis retweeted
Viens no Andra Kulberga stratēģiski būtiskākajiem darbiem līdz gada beigām ir pēc iespējas ātrāk nomainīt Augstākās tiesas, prokuratūras, Valsts policijas vadību, iztīrīt LTV un LR. Visas šīs iestādes kontrolē “Jaunā Vienotība” un viņi neļaus Kulbergam veikt nekādas pārmaiņas.
Viesturs Rudzītis retweeted
📌 LINDA LIEPIŅA: Tikai daži izvilkumi, kur naudu “tērē” bēdīgi slavenais centrs Marta un Dardedze. Šis ir finansējums, ko piešķīrusi Ārlietu ministrija.
❗️128 348,87 eiro - sieviešu iespēju paplašināšana Tadžikistānā un Kirgizstānā. Sniegt ieguldījumu dzimumu līdztiesības stiprināšanā un vardarbības pret sievietēm un meitenēm mazināšanā Kirgizstānā un Tadžikistānā, ieviešot centra Marta pieeju vardarbības pret sievietēm atpazīšanā un novēršanā, pielāgojot izstrādāto metodoliģiju cietušajiem un speciālistiem, izprotot vietējo kultūrvides kontekstu.
❗️139 330 eiro - priekšizpētes vizīte uz Moldovu un bērnu tiesību aizsardzības veicināšana Moldovā, ieviešot Latvijas labās prakses piemēru - Džimbas drošības soļu programmu - 20 pirmsskolas izglītības iestādēs.
❗️70 995,60 eiro - sieviešu un personu ievainojamās situācijās iespējošana Uzbekistānā.
❗️164 340 eiro - STEM skola Tanzānijā, palielināt 300 meiteņu digitālās prasmes.
Un šo sarakstu es varētu turpināt vēl un vēl…
Viesturs Rudzītis retweeted
Esmu uzdevis Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP) un Finanšu izlūkošanas dienestam (FID) atbilstoši katras iestādes kompetencei pārbaudīt publiski izskanējušo informāciju par Gerald Hoppstaedter, Doris Hoppstaedter un Ņinas Lindes iespējamo iesaisti uzturēšanās atļauju iegūšanā vairākiem desmitiem trešo valstu valstspiederīgo.
Pārbaudē jānoskaidro, vai minētās personas ir rīkojušās tiesiski, veicinot reālu uzņēmējdarbību, vai arī uzturēšanās atļauju iegūšanas iespējas izmantotas ļaunprātīgi, radot formālu pamatu tiesībām uzturēties Latvijas Republikā.
Viesturs Rudzītis retweeted
Šis bija vienkāršs tests. Oligofrēnu tests. Pārbaudīt pilsoni, kurai ir viltots absolūti viss un tik prasti, ka vienkārši acīmredzams.
Pilsone Ance Tetere to visu parbaudīja un atklāja vienas dienas laikā. No darba brīvajā laikā.
Visi tie daudzmiljonu dienesti izradījās vienkārši oligofrēni. Nespējīgi pamanīt visvienkāršāko viltojumu. Nespējot identificēt korumpētas biomasaa, kas par pelmeņu paku gatavi rakstīt rekomendācijas Latvijas pilsonības iegūšanai.
Mājaslapas uzturētājs prasa 360 eiro + PVN par PHP radīto problēmu novēršanu. Man vienam tādas problēmas jeb tas tagad tāds izsmalcināts rekets, kas vērsts pret visiem?
Viesturs Rudzītis retweeted
1959. gada 20. oktobrī ģenerālis de Golls sarunā ar A. Peirefitu dalījās pārdomās par alžīriešu integrāciju.
"Var integrēt atsevišķus cilvēkus, ģimenes, nelielas grupas, un pat tad tikai līdz zināmai robežai, turklāt tam vajadzīgas vairākas paaudzes. Nav iespējams integrēt veselas tautas ar to pagātni, tradīcijām, kolektīvām atmiņām par uzvarētām vai zaudētām kaujām un to varoņiem.
Vai ticat, ka starp *pieds-noirs* (eiropiešu izcelsmes iedzīvotājiem) un arābiem tas jelkad būs iespējams? Vai ticat, ka viņiem piemīt tāda dzimtenes izjūta, kas būtu pietiekami spēcīga, lai pārvarētu visas rasu, šķiru un reliģiju radītās plaisas? Vai jūs ticat, ka viņiem patiešām ir vēlme līdzpastāvēt?
Integrācija ir krāpšana, kuras mērķis ir panākt, lai musulmaņi, kuri Alžīrijā ir vairākumā (attiecībā desmit pret vienu), Francijā būtu mazākumā (attiecībā viens pret pieciem). Tas ir bērnišķīgs triks! Vai tiešām kāds iedomājas, ka ar šādām lamatām pievilinās alžīriešus?
Vai esat aizdomājies par to, ka arābu skaits dubultosies, bet vēlāk pieaugs pieckārtīgi, kamēr Francijas pamatiedzīvotāju skaits būs praktiski nemainīgs? Vai tas nozīmē, ka Parīzē sēdēs divi simti, četri simti vai seši simti arābu deputātu? Vai jūs spējat iztēloties arābu izcelsmes prezidentu Elizejas pilī?"
Kā kļūt par priekšnieka priekšnieci? Īstajā brīdī uzmest lūpu, izspiest asaru, sākt elsot, izsaukt ĀP. Vai tikai pavicināt SK un priekšnieks darīs visu, lai viņa priekšniece būtu smaidīga un apmierināta. Bet darbs? Kāds tur darbs!
Viesturs Rudzītis retweeted
Ukraina var visu - veikta ievainota karavīra evakuācija no kara lauka, izmantojot dronu.
Vai tie, kuru LV pilsonība ir okupācijas seku rezultātā iegūta, kādreiz tiks uztverti kā pilnvērtīgi un lojāli?
Viesturs Rudzītis retweeted
Kāds dzīvesstāsts no Francijas...
"Esmu dzimis Francijā. Parīzē. 1994. gadā. Māte — poliete, tēvs — francūzis. Manā personas apliecībā rakstīts: Nicolas Jean Daniel. Patiesībā — Mikolajs. Jau no paša sākuma nekas īsti nesaskanēja.
Mana māte darīja visu, lai nodrošinātu, ka es augu poļu vidē. Vislielāko pateicību es izjūtu pret poļiem. Lielāko daļu laika par mani rūpējās mātes tēvs un poļu „au pair” meitenes, galvenokārt no Podhales, kuras apmaiņā pret manu aprūpi saņēma naktsmītni, ēdienu un nelielu atalgojumu. Tā bija mana pirmā pasaule.
Es atklāju, ka dzīvoju Francijā, tikai tad, kad sāku apmeklēt bērnudārzu. Visi mani ignorēja valodas barjeras dēļ — es sapratu tikai poļu valodu. Stāsta, ka mani pirmie vārdi bija: „labs šķiņķis”. Es nezināju nevienu vārdu franču valodā. Franču valodas skolotāji uzskatīja, ka, ja es nezinu valodu, tā ir mana problēma, un viņi ar mani nenodarbojās. Bet tas arī mani netraucēja — es arī visus ignorēju un dzīvoju savā pasaulē. Viņi mani sauca par „sapņotāju”. Franču valodu es iemācījos tikai pēdējos divos pirmsskolas gados, un tas man prasīja lielas pūles.
Tajā pašā laikā trešdienās un sestdienās apmeklēju poļu skolu. Manas ārpusskolas nodarbības bija diezgan intensīvas: sports, mūzikas skola, angļu valoda. Nedēļas nogalēs mēs vienmēr devāmies uz laukiem. Abi mani vecāki bija datorzinātnieki ar labu atalgojumu. Man nekas netrūka, un kopumā man bija ļoti laimīga bērnība.
Pamatskolā klase bija ļoti daudzveidīga. Tur bija pārstāvēta visa pasaule: Āfrika, Tuvie Austrumi, Dienvidamerika, Āzija… Kādu dienu pie mums pievienojās mazais Abdulsalams — nedaudz līdzīgs Tuvima „Mazajam Bambo”. Viņā nebija nekā no sliktā. Mamadou bija citāds — nedaudz nepatīkams, bet ar viņu varēja tikt galā. Oussama, protams, bija vislielākais traucēklis. Tomēr situācija nebija pārāk slikta, jo sistēma joprojām darbojās, un skolotāji izmantoja diezgan stingru autoritāti. Viņiem pat bija stingrības slava. Franču sievietes tolaik bija stingras, un klasē netika pieļautas nekādas muļķības.
Pēc tam mēs uz diviem gadiem pārcēlāmies uz mazāku pilsētu ziemeļos no Parīzes. Tur es iepazinos ar parastiem franču buržuāzijas bērniem. Tā bija diezgan nepatīkama pieredze. Bērni bija augstprātīgi un iedomīgi. Es labāk sastrādājos ar bērniem no tuvējiem ciemiem un militārā rajona. Tajā brīdī es pārtraucu apmeklēt poļu skolu, bet man jau bija labas gramatikas zināšanas.
Mana saikne ar Poliju kļuva vājāka. Mēs turp devāmies tikai divas reizes gadā, lai apciemotu manu vectēvu. Es lasīju gandrīz vienīgi franču valodā, un mana saikne ar Poliju galvenokārt izpaudās sarunās ar māti. Viņa ar mani runāja poļu valodā, es atbildēju franču valodā. Taču man nekad neienāca prātā teikt, ka es neesmu polis.
Mana māte, kas 1980. gados pameta Poliju, pastāvīgi atcerējās savu dzimteni kā brīnumu zemi. Viņai Polija vienmēr bija vislabākā visās jomās. Viņa bija neapzināta nacionāliste, pat vairāk nekā pats Piļsudskis. Viņa nicināja Franciju un frančus. Viņa uzskatīja, ka tie ir viltīgi, negodīgi, nepatiesi („viņi nekad neskatās acīs, vienmēr sāņus”). Reiz viņa izplūda asarās, kad man lasīja Mickēviča balādi.
Laika gaitā es sapratu, ka viņas aizbraukšana uz Franciju bija briesmīga kļūda. Bet viņa to nekad nepateica tieši. Viņa daudzas lietas slēpa no manis, lai es būtu laimīgs un koncentrētos uz savu attīstību — kas viņai nodarīja lielu sāpi. Viņa vienkārši vēlējās, lai man viss izdotos. Nekas cits nebija svarīgs.
Pēc šiem diviem gadiem — labākajiem manā dzīvē — mēs atgriezāmies Parīzē. Abdulsalams, Mamadou un Oussama, diemžēl, vairs nebija tie paši. Pusē no klasēm vispār nebija nekādas kārtības. Es tiku uzņemts labākā klasē, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta mūzikai, taču skolotāju autoritātes trūkums sāka visu sabojāt.
Tiku uzņemts labā vidusskolā pašā Parīzes centrā. Taču katru dienu, lai tur nokļūtu, man bija jābrauc ar metro cauri visbriesmīgākajiem rajoniem. Tieši tad sākās manas personīgās problēmas ar Franciju. Man nav jāapraksta, kā tas bija. Pēc dažiem mēnešiem šādas ikdienas braukāšanas es sapratu, ka Francija vairs nav [tā, kas bija]. Un kad vidusskolā es teicu, ka imigrācija rada problēmas, visi mani sauca par fašistu. Tas mani dziļi nomāca un noveda līdz nervu sabrukumam. Dažiem pusaudžiem bija augstprātība — man bija depresija. Tā vairs nebija valsts, kurā es gribēju dzīvot.
Es nekad nepiedošu frančiem to, ka viņi ar savu bezatbildību, politkorektumu un gļēvulību ir iznīcinājuši savu valsti. Tur visi baidījās teikt to, ko domāja, pat par sīkumiem. Vienmēr varēja just sociālo spiedienu — bailes no jebkā, kas ir kaut nedaudz spēcīgāks vai drosmīgāks par grupas konformismu.
Jau pamatskolā skolotāji teica, ka es esmu „drosmīgs”. Es nesapratu, ko viņi ar to domāja, jo nedarīju neko īpaši drosmīgu. Vēl ļaunāk – to pašu teica arī mans tēvs. Un es nesapratu arī viņu, tāpat kā vispār nekad viņu nesapratu. Neviens nezināja, no kurienes viņš nāca un kāpēc — iespējams, viņš pats to nezināja. Tas arī bija viss.
Pēc tam es studēju vēsturi un poļu valodu Sorbonnā. Vēsturi es apguvu ļoti uz Franciju orientētā versijā. Par Āziju, Āfriku vai Ameriku gandrīz neko. Tajā pašā laikā es studēju tiesības, kuras gan nepabeidzu, bet uzskatīju par noderīgu vaļasprieku — un man bija taisnība. Vēlāk es ieguvu maģistra grādu starptautiskajās attiecībās, bet tas bija pārāk teorētisks, un es gribēju analizēt pasauli reālāk. Tāpēc devos uz biznesa skolu, lai iegūtu maģistra grādu finansēs.
Tolaik dzīvoju Parīzē. Bet vairs nepievērsu uzmanību Francijas problēmām. Manā uztverē Francija nemaz nepastāvēja. No plkst. 9:00 līdz 22:00 sēdēju bibliotēkās un plānoju pārcelties uz ārzemēm. Beigās nolēmu, ka daudzu iemeslu dēļ Polija būtu labākā izvēle — vismaz uz pieciem gadiem.
Kad es beidzot „atgriezos” šajā valstī — jo manā prātā tā bija atgriešanās, lai gan es tur nekad agrāk nebiju dzīvojis —, man šķita, it kā es pirmo reizi dzīvē elpotu.
Trīsgadīgais bērns manī, kuru bija noraidījuši Francijas pirmsskolā, beidzot bija atradis savu vietu." #Francija #Polija #dzīvesstāsts #identitāte
I was born in France. In Paris. In 1994. A Polish mother, a French father. On my ID: Nicolas Jean Daniel. In reality: Mikołaj. From the very beginning, nothing really fit together.
My mother did everything to make sure I grew up in a Polish environment. I owe the most to Poles. For most of the time, I was looked after by my maternal grandfather and Polish “au pair” girls, mainly from Podhale, who in exchange for taking care of me received lodging, food, and some pay. That was my first world.
I discovered that I lived in France only when I went to preschool. Everyone ignored me because of the language barrier — I understood only Polish. Reportedly my first words were: “good ham.” I didn’t know a single word of French. The French teachers thought that if I didn’t know the language, that was my problem, and they didn’t bother with me. But it didn’t bother me either — I ignored everyone as well and lived in my own world. They called me “the dreamer.” I learned French only in the last two years of preschool, and with great difficulty.
At the same time, I attended Polish school on Wednesdays and Saturdays. My extracurricular schedule was quite active: sports, music school, English. On weekends we always went to the countryside. Both my parents were computer scientists, well paid. I lacked nothing and overall had a very happy childhood.
In elementary school, the class was very mixed. The whole world was there: Africa, the Middle East, South America, Asia… One day little Abdulsalam joined us — a bit like Tuwim’s “Little Bambo.” Nothing bad about him. Mamadou was different — slightly unpleasant, but manageable. Oussama, of course, was the most troublesome. Still, the situation wasn’t too bad because the system still held, and the teachers exercised fairly strict authority. They even had a reputation for severity. French women used to be tough, and there was no nonsense in class.
Then we moved for two years to a smaller town north of Paris. There I met ordinary French bourgeois kids. It was a rather miserable experience. The children were arrogant and vain. I got along better with kids from nearby villages and from the military district. At that point, I stopped attending Polish school, but I already had a solid grasp of grammar.
My contact with Poland weakened. We traveled there only twice a year to visit my grandfather. I read almost exclusively in French, and my contact with Poland was mostly through conversations with my mother. She spoke to me in Polish, I answered in French. But it never crossed my mind to say I wasn’t Polish.
My mother, who left Poland in the 1980s, constantly remembered her homeland as a land of wonders. For her, Poland was always the best at everything. She was an unconscious nationalist, more than Piłsudski himself. She despised France and the French. She thought them false, dishonest, insincere (“they never look you in the eye, always sideways”). Once she burst into tears when she read me a ballad by Mickiewicz.
Over time, I understood that her departure to France was a terrible mistake. But she never said it outright. She kept many things hidden from me so I would be happy and focus on my own development — which harmed her greatly. She only wanted me to succeed in everything I did. Nothing else mattered.
After those two years — the best of my life — we returned to Paris. Abdulsalam, Mamadou, and Oussama, unfortunately, were no longer the same. In half the classes, there was no order at all. I got into a better class, with a music focus, but the lack of teacher authority began to ruin everything.
I was accepted into a good high school in the very center of Paris. But every day I had to take the metro through the worst districts to get there. That was when my personal problems with France began. I don’t need to describe what it was like. After a few months of this daily commute, I realized France was no longer itself. And when in high school I said that immigration was problematic, everyone called me a fascist. It depressed me deeply and pushed me into breakdown. Some teenagers had arrogance — I had depression. This was not a country I wanted to live in.
I will never forgive the French for destroying their own country through irresponsibility, political correctness, and cowardice. Everyone there was afraid to say what they thought, even about trivial matters. One could always feel the social pressure — the fear of anything even slightly stronger or bolder than group conformity.
Already in elementary school, teachers said I was “brave.” I didn’t understand what they meant, because I wasn’t doing anything particularly brave. Worse still, my father said the same. And I didn’t understand him either, just as I didn’t understand him at all. No one knew where he came from or why — he probably didn’t know himself. That’s all there was to it.
Then I studied history and Polish studies at the Sorbonne. I learned history in a very French-centric version. Almost nothing about Asia, Africa, or the Americas. At the same time, I studied law, which I didn’t finish, but treated as a useful hobby — and I was right. Later I did a master’s in international relations, but it was too theoretical, and I wanted to analyze the world more realistically. That’s why I went to business school for a master’s in finance.
I lived in Paris at that time. But I no longer paid attention to France’s problems. France didn’t exist for me. I sat in libraries from 9 a.m. to 10 p.m. and planned to move abroad. In the end, I decided Poland would be the best choice for many reasons — at least for five years.
When I finally “returned” to the country — because in my head it was a return, though I had never lived there before — I felt as if I were breathing for the first time in my life.
The three-year-old inside me, rejected in French preschool, had finally found his own.
Viesturs Rudzītis retweeted
Par 17. oktobra veikalu izlaupīšanu [Parīzes centra] Šatlē rajonā - mani [aculiecinieka] novērojumi, no kuriem daži ir pašsaprotami (taču mediji noliedz pat acīmredzamo…).
- Tie nebija ne demonstranti, ne grautiņu dalībnieki, ne demolētāji, bet gan laupītāji no Āfrikas, kuru mērķis bija sagrābt preces un piedalīties masveida izlaupīšanā, kas tika dēvēta par „17/10/26”.
- Aptuveni divas trešdaļas bija melnādainie, bet viena trešdaļa - arābi. Tā ir Šatlē rajonam raksturīga īpatnība, un šīs proporcijas atbilst arī Naela nāvei sekojušo grautiņu dalībnieku sastāvam. Vienīgais izņēmums, ko pamanīju četru stundu laikā, vērojot izlaupīšanu, bija trīs poļi, kuri izskatījās gandrīz pēc bezpajumtniekiem un izmantoja izdevību savākt uz zemes pamestās preču pakas.
- Pūļa radītais iespaids bija satriecošs. Viņu bija biedējoši daudz - gan milzīgas, gan mazākas grupas visās Šatlē rajona ielās. Visi ģērbušies melnā, galvās sejas maskas vai kapuces. Vīrieši un sievietes, mazi un lieli, resni un tievi. Lielākā daļa nemaz neizskatījās īpaši kareivīgi noskaņoti.
- Ar ierastajiem sabiedriskās kārtības atjaunošanas pasākumiem nebija iespējams novērst tik plaša mēroga izlaupīšanu. Francijas policijas īpašās vienības CRS darīja, ko spēja, taču Šatlē bija pārvērties par labirintu, kurā zaglīgās peles, skraidot no „Franprix” līdz „Carhartt” veikalam, lielākoties bija ātrākas par CRS kaķiem.
- Tāpēc es nepavisam neticu apgalvojumiem, ka laupītājiem būtu apzināti ļauts izlaupīt veikalus, lai diskreditētu protestu kustību. Laupītāju vienkārši bija pārāk daudz, lai CRS policisti, kas darbojās kājām, spētu viņus savaldīt. Vismaz Šatlē rajonā.
- Viņu vidū nebija ne galēji kreiso demolētāju, ne tā dēvētā melnā bloka (black bloc) dalībnieku. Reizēm varēja pamanīt kādu ar gāzmasku, taču tas vienkārši pabrauca garām ar velosipēdu.
- Laupītāji darbojas viļņveidīgi. Vispirms ierodas pārdrošākie jaunieši, kuri sagrābj pēc iespējas vairāk preču. Pēc tam nāk sievietes, kuras uz ielas savā starpā sadala laupījumu. Tad seko ziņkārīgie laupītāji, kuri savāc uz ietves pamestās pārpalikušās preces. Visbeidzot ierodas bezpajumtnieki, dzērāji un citi, kuri no ielas notekām savāc pēdējos futbola kreklus. Šo procesu es stundām ilgi varēju vērot pavisam tuvu.
- Laupītāji nodod apģērbu saviem līdzzinātājiem, parasti sievietēm, kuras paslēpj laupījumu zem automašīnām. Kad CRS policisti dodas uzbrukumā, visi metas bēgt. Pēc dažām minūtēm viņi atgriežas un atsāk iesākto. Pēc kāda laika visi savā starpā apmainās ar drēbēm, somām, apaviem un telefonu kastēm. Parasti tas notiek diezgan jautrā, kaut arī nervozā gaisotnē.
- Mērķis ir savākt pēc iespējas vairāk preču, vienlaikus nenokraujoties ar pārāk lielu nesamo, lai, parādoties pirmajam CRS policistam, varētu nekavējoties mesties bēgt.
- Tāpēc vakar vakarā varēja redzēt daudzus vientuļus laupītājus, kuri klaiņoja apkārt un sistemātiski skatījās zem katras automašīnas, cerot atrast citu atstāto laupījumu.
- Visvairāk tiek laupīts apģērbs, turklāt milzīgos daudzumos. Šatlē rajons brīdī, kad to rakstu, ir nosēts ar drēbju pakaramajiem. Tāpat ir arī Madlēnas rajonā. Tālāk seko apavi, nelielas luksusa preces, piemēram, smaržas, un pēc tam - telefoni.
- Laupījumu pārsvarā nes rokās, īpaši sievietes. Dažkārt viņām ir tik daudz mantu, ka tās apgrūtina pārvietošanos. Taču reizēm preces tiek transportētas arī organizētāk - velkot līdzi atkritumu konteinerus. Un, protams, pieļauju, ka tiek izmantotas arī automašīnas, lai gan pats to neredzēju.
- Starp laupītāju grupām laiku pa laikam varēja sastapt tūristus, bieži vien amerikāņus, kuri centās nokļūt savās viesnīcās. Man nācās pavadīt trīs ļoti vecus tūristus līdz Sentopirtīnas rajonam. Viņi izskatījās tā, it kā jau būtu pārdzīvojuši gan bailes, gan šoku un vairs pat nespētu reaģēt uz notiekošo.
- Kad visi veikali, kurus bija iespējams izlaupīt, jau bija izlaupīti, laupītāji palika rajonā un meklēja iespējas iekļūt citās vietās.
- Kad ap pulksten 2.30 naktī policija Šatlē rajonā sāka nopietni iejaukties, laupītāji metās bēgt, kur vien varēja. Viņi iekļuva dzīvojamajās ēkās, pagalmos un pārvietojās pa jumtiem, bieži vien diezgan lielā panikā.
- Tā laupītāji nonāca dzīvojamo namu pagalmos. Daži slēpās, bet citi izmantoja situāciju, lai mēģinātu izlaupīt dzīvokļus. Viņi ēku gaiteņos atstāja daudz laupījuma — lielas kartona kastes, kastes, kas pilnas ar kosmētikas precēm, un citas mantas.
Ja viss turpināsies šādā tempā, manuprāt, jau pēc pavisam nedaudziem gadiem mēs piedzīvosim vardarbību, kuras mērogs būs salīdzināms ar Kristāla nakti vai 7. oktobra notikumiem.
À propos des pillages du 17 octobre à Châtelet, voici mes observations, parfois évidentes (mais les médias niant l’évidence...) :
— ce n’étaient pas des manifestants, ni des émeutiers, ni des casseurs, mais précisément des pillards africains, leur but étant de s’emparer de marchandises et de prendre part à une razzia générale appelée "17/10/26" ;
— noirs aux deux tiers et arabes à un tiers environ, ce qui est une spécificité de Châtelet et ce qui correspond aux proportions des émeutes de Nahel ; la seule exception que j’ai vue en quatre heures de pillage a été trois semi-clochards opportunistes polonais qui ramassaient des paquets abandonnés au sol ;
— l’effet de masse était saisissant : ils étaient en nombre effrayant, de très grands groupes et des groupes plus petits, dans toutes les rues de Châtelet, vêtus de noir, la tête couverte de cagoules ou de capuches, hommes et femmes, petits et grands, gros et maigres, pas spécialement guerriers pour la plupart ;
— les mesures habituelles de rétablissement de l’ordre ne pouvaient pas empêcher une razzia d’une telle ampleur : les CRS ont fait ce qu’ils ont pu mais Châtelet a été un labyrinthe dans lequel les souris voleuses, volant de Franprix à Carhartt, couraient généralement plus vite que les chats CRS ;
— par conséquent je ne crois pas du tout au fait que l’on aurait laissé les pilleurs piller pour décrédibiliser le mouvement, les pilleurs étaient tout simplement beaucoup trop nombreux pour être contenus par des CRS fantassins, du moins à Châtelet ;
— aucun casseur d’extrême-gauche ni de blackblocs parmi eux (de temps en temps l’on en voyait un avec son masque à gaz, mais qui ne faisait que passer à bicyclette) ;
— les pillards procèdent par vagues : d’abord les jeunes les plus audacieux, qui empochent le plus possible de marchandise ; ensuite les femmes, qui se partagent le butin dans la rue ; ensuite les pillards-badauds, qui ramassent le surplus abandonné sur le trottoir ; puis les clochards, les ivrognes, etc., qui ramassent les derniers maillots de football dans le caniveau (j’ai pu observer le manège de très près pendant des heures) ;
— les pilleurs apportent les habits à des comparses (en général des femmes), qui cachent le butin sous une voiture ; quand les CRS chargent, ils détalent ; ils reviennent quelques minutes plus tard et recommencent ; au bout d’un moment tous s’échangent habits et sacs et chaussures et boîtes de téléphones, en général dans une bonne humeur inquiète ;
— le but est de récupérer le plus possible d’articles tout en se gardant d’être encombré, de manière à pouvoir détaler au premier CRS ;
— conséquemment l’on pouvait voir hier soir un grand nombre de pilleurs-badauds solitaires regarder systématiquement sous chaque voiture, cherchant à récupérer le butin des autres ;
— Les articles pillés sont d’abord les habits, en très grand nombre (Châtelet à l’heure où j’écris, mais La Madeleine aussi, est jonché de cintres), puis les chaussures, puis les petits articles de luxe (parfum), puis les téléphones ;
— le butin est transporté à la main, surtout par les femmes, qui parfois avançaient difficilement tant leur chargement était encombrant, mais parfois aussi, plus industriellement, dans des poubelles que l’on traîne, et bien sûr, j’imagine, mais je ne l’ai pas vu, dans des voitures ;
— entre les groupes de pillards l’on pouvait tomber de temps en temps sur des touristes, souvent américains, essayant de rejoindre leur hôtel (j’ai dû escorter un groupe de trois à Sainte-Opportune, très âgés ; ils avaient l’air d’être au-delà de la peur et de la sidération).
— une fois tous les magasins pillables pillés les pilleurs sont restés dans le quartier, cherchant à entrer là où ils le pouvaient ;
— lorsque la police a commencé à sérieusement intervenir à Châtelet, vers deux heures et demie du matin, les pilleurs ont fui comme ils l’ont pu et sont rentrés là où c’était possible, dans les immeubles, les cours, par les toits, souvent avec un certain affolement ;
— si bien que les pilleurs se sont retrouvés dans les cours d’immeuble ; certains se cachaient, d’autres en profitaient pour tenter de piller des appartements ; ils laissèrent beaucoup de butin dans les couloirs de l’immeuble (de grands cartons, des boîtes remplies de produits de beauté, etc.).
À ce train-là m’est avis que nous finirons par atteindre l’intensité de la Nuit de Cristal ou du 7-Octobre dans un nombre d’années très restreint.
Viesturs Rudzītis retweeted
Kopā ar Francijas nākamo Prezidenti Marine Le Pen❤️
Šodienas ārprātu Francijā ir nodrošinājis Prezidents Emmanuels Macrons, kura pilnvaru termiņš beigsies nākamā gada maijā.
Šodien Marine Le Pen ir populārākā politiķe Francijā, kura uzvarēs nākamajās Francijas prezidenta vēlēšanās, un ieviesīs kārtību Francijā!
Metodes, ar kādām tagad tiek atspārdīti Enģelis un Judins, protams, ir pastulbas. Bet pedagoģiskas. Jo tikpat stulbi un vēl stulbāk, turklāt lielākos apmēros, ir spārdījušies JV+PRO.
Viesturs Rudzītis retweeted
2026. gadā slepkavību līmenis Salvadorā pirmo reizi kļūs zemāks nekā Francijā.
2015. gadā tas Salvadorā bija 100 reižu augstāks nekā Francijā.
