Aija Kaija

Čau! Aizraujošās Višvanatu sāgas dēļ jums noteikti manis nepietrūkst, un es arī šovakar ieskrienu te tikai uz mirklīti, nāk miegs. Kaut kad tuvākajās dienās izpaudīšos garāk, kā jūtas cilvēks pēc tik radikālas ārstēšanas, kāda atgadījās ar mani. Visādi brīnumi tagad notiek - vienas blaknes beidzas, citas sākas. Sāku saprast, kāpēc onkoloģijas pacientiem piešķir pat invalīda statusu. Pēdējo nedēļu lielākoties es vnk guļu, bet ar ārstes atļauju šodien pirmo reizi pēc 4 mēnešu pauzes atgriezos džimā - noteikums bija doties uz vislielāko zāli vistukšākajā laikā, un man tā sanāca mīļā Spices zāle. Spicē pa šo laiku visādas jaunas ieejas izveidotas, daudzi veikali uzvilkuši jaunas āriņas un iekšiņas, tik jocīgi ir redzēt dzīvi, kas gājusi uz priekšu, man to nemanot... Jā, nu sportiņš ir viens varens dzīvelīguma dopings. Pilnīgi var just, kā gars atlabst. Kaifs tāds pats, kā agrāk, taču varēšana gan mazliet sarukusi - pēcpuses abduktorā vairs nevar tā īzī pīzī 70kg izplest, bet 60kg gan var. Visādi citādi man vēlreiz kļūst skaidrs, ka kustība=dzīvība. Mana gulēšana ir patoloģiska, jo pati nevaru saprast, cik tur pie vainas fizisks aspekts (besis ir konstants), cik - morāls (iespējams, slīgstu depresijā). Tās var būt pat 15h miega. Ģimenes ārste izrakstīja jaunus antidepresantus - tie kaut ko ar manu serotonīnu šeptēs, paredzēti depresijas epizožu ārstēšanai. Nedomāju, ka man būtu klīniska depresija, bet labi arī nav, esmu pārvērtusies par tādu kā Mirttanti - par miršanu vien runāju. Uz jebko mana atbilde ir "A priekškam? Kāda jēga?" Tas iet līdz pat pavisam prozaiskām lietām, piem., es telefonu mainu reizi 7-8 gados un tagad vajadzētu jaunu, bet liekas - a priekškam? Sazvanīt var, ziņas pienāk, nafig jaunu. Un tā par visu. Jēgas trūkums it visā. Šito laikam pa astrāli sajuta mans radioloģijas eņģelis Viktorija - viendien pienāk ziņa: "Sveika, saule, kā Tu jūties? Braucam staigāt!" Diez vai daudzi mediķi turpina attiecības ar pacientiem arī pēc slimnīcas. Šī dāma manā dzīvē ir liels brīnums, un rīt es viņu satikšu. Satikšu arī otru brīnumu - bēdumāsu Sabīni. Viņai rīt kaulos lies trešo litru cisplatīna, un es pasēdēšu pie mūsu abu gultas, kamēr sagaidīšu seansu pie psiholoģes. Šobrīd domāju, vai maz runāt ar terapeiti par to jēgpilnuma trūkumu it visā, jo.... nu priekškam, kāda jēga. Bučas, līdz citai dienai! Bildītē prieka brīdis - pēc treniņa, kad visi dopamīni, serotonīni, endorfīni un citi labi -īni savstarpēji samīļojušies 😉

"Lai es tevi te nekad vairs neredzētu!" - frāze, kas citkārt skan naidīgi, Onkoloģijas centrā ir ļoti pat labvēlīga. Vakar mani izmeta no slimnīcas, un šo teikumu dzirdēju vairākkārt, tostarp no sanitāra-pielūdzēja 😊 Konkrētais čalis neliekas mierā un tagad vienlaikus uzmeties virsū gan man, gan manai jaunajai draudzenei Sabīnei. Bet viņa ar savu lēdijas šerpumu šamo noliks pie vietas. Sabīnei slimnīcā jādzīvo vēl trakoti ilgi un viņa tagad iekārtojusies manā privātajā cellē. Cellei pa šo laiku pacelta cena - no 25 eiro uz 33 par diennakti. Jāteic gan, ka vienīgā privātās palātas ekstra ir šī svētā vienatne un TV pretī gultai; viss pārējais ir tāpat kā citās palātās. Turklāt TV nav ne Netflix, ne pat Go3, - spaidi uz riņķi dažus vietējos kanālus un vienu ukraiņu valodā. Taču cilvēkiem, kam vienpatība ir eksistenciāli svarīga un dziednieciska, šis laiks ir katra centa vērts. Kad Sabīne iznāks, ārā droši vien jau būs sniegs. Ļoti bēdīgi, ka viņu, atšķirībā no manis, nepalaidīs mājās pat uz vīkendiem. Viņa ietrāpījusi vīrusu sezonā, un ārstēšanās laikā saslimt ir ļaunākais, kas var notikt. Onkologi to tā tiešā veidā nemaz nesaka, bet šis gan visiem nākotnes vēžiniekiem jāliek aiz auss: ja ķīmijterapijā izveidojas pārtraukums, tas ļoti palielina recidīva jeb vēža atgriešanās risku. Tāpēc ir ļoti būtiski, lai visas ķīmijas ielīst miesā precīzi pēc plāna, pēc protokola. Otrdien bija mana pēdējā brahiterapija, un, mīļās nākotnes pacientes (statistiski vismaz desmit no jums tādas diemžēl būs), man jāņem atpakaļ vārdi par eksekūciju, jo šī procedūra tiešām tāda var arī nebūt. Sāls slēpjas anesteziologu komandā. Šoreiz man bija cita galvenā anestezioloģe, un ar viņas maģiju nogulēju divas stundas. Savukārt štrumentus no ķermeņa izņēma nevis māsas, bet gan ārstējošā ārste, un tie bija maigi dūjas pieskārieni, salīdzinot ar iepriekšējo "jūs tagad jūtaties kā abortā". Tā ka pilnīgi noteikti brahiterapija nenozīmē viduslaiku moku rīku. Vajag tikai prasīt pofiga tabletītes (nosaukumu nereklamēšu, bet tā ir benzodiazepīnu klase) un pretsāpju jebko-viskautko. Farmakoloģijas sasniegumus jāizmanto! Šajā sakarā man sirds lūst par sirmgalvi Silvijas kundzi, kuru mazliet iepazinu slimnīcas gaitenī pirms mēneša un kura tagad atgriezusies atpakaļ uz brahiterapijām. Viņa ir sirdsslimniece, tāpēc viņai ārstēšanā nedrīkstēja lietot ķīmiju, tikai starus. It kā ar to vēl nepietiktu, sirdskaites dēļ nedrīkst arī anestēziju brahos. Nestādos priekšā, kā vecmāmuļa to izcietīs. Ļoti ceru, ka arī šādiem pacientiem ir iespējama kaut kāda maksimāla atsāpināšana. Silvija gan arī necer uz izārstēšanos viņas cienījamos gados. Viņa nav vienīgā vecā sieviete, kas netic atlabšanai. Man tur izveidojās jauks kontakts arī ar kāda novada domes deputāti, kādreizējo pagastveču. Viņai pāri 70, dzemdes kakla vēzis 4. stadijā ar otro recidīvu, un šī sieviete vnk neatļaujas tādu greznību kā cerība. Tikām man šobrīd cerība ir iedota pilnā mērā, dakteres pašas pat sajūsmā par to, kas viņām izdevies ar manu gadījumu. Mana ārstējošā daktere Māra gaida mazuli, tāpēc pēdējā slimnīcas cēlienā nonācu viņas kolēģes Zanes rokās. Abas šīs dāmas ir sava darba fanātes, pedantes un onkoginekoloģijas nišas zvaigznes. Prasīju Zanei, cik bieži pacientēm ar maniem rādītājiem vēzis atkal atgriežas pēc pāris gadiem. "Manā pieredzē - zem 10%," teica Zane. Tiesa, viņai arī nav baigi ilgais tas darba mūžs, jauna mediķe. Vispār man slimnīcu vajadzēja pamest jau otrdien, bet sanāca trešdien, jo tie RAKUS dakteri tomēr ir nelabojami pedanti. Viņiem vēl plaušiņas gribējās uz datortomogrāfu. Šādā pašā vīzē - tikai drošības labad - vasarā man bija arī mamogrāfs krūtīm un vēl daži -grāfi. Tīri tāpēc, lai visiem mierīga sirds, ka nekur nekāda huiņa nav pasprukusi garām nemanīta. Man šajā slimnīcā nācies sastapties ar tik rūpīgiem profesionāļiem, ka joprojām pārsteidz stāsti par it kā sliktiem dakteriem, neiejūtīgu attieksmi utt. Gribētos pat redzēt kādu mediķi-kretīnu dzīvē, jo neticu tādu eksistencei. Vismaz manā ceļā Austrumu slimnīcā negadījās neviens. Es jau teicu, ka to, vai vēzis no mana ķermeņa būs pazudis pavisam, varēs pateikt tikai pēc 3 mēnešiem, jo šobrīd gan ķīmija, gan abi staru veidi vēl turpina savu darbu pasīvi iekšiņās. Vai to var just? O, jā. Slavenais nogurums un enerģijas trūkums. Viņdien sataisījos šrubēt māju - sākumā eju kā tanks pa dzīvokli ar lupatu rokās, bet tas tikai līdz vienam brīdim. Pēc tam kā omītei jāpiesēž. Ar putekļusūcēju operēju šādi - apsēžos un stumdu kātu sev apkārt, citviet atspiežos pret sienu un turpinu stumdīt. Kaut kad jau arī šis stāvoklis pāries, varbūt pēc mēneša. Gulēt var kā murkšķis. Man nav nekas neparasts aizmigt pirms astoņiem vakarā. Naktī tāpat jāceļas vairākkārt - vismaz divreiz uz tualeti un vienreiz no slapjas muguriņas. Jep, slavenās menopauzes simptomi. Tā nu ir klāt uz palikšanu. Man dzimtā visām sievietēm klimakss iestājās ekstra vēlu - dažai pat īsi pirms 60, un es visu mūžu domāju, ka man būs tāpat. Tāpēc arī par bērnu dzemdēšanu diži nedomāju, nesteidzos. Bet, lūk, kādu ļaunu joku liktenis izstrādāja - menopauze 42 gados. Fak, man jāraud, kad par šo rakstu, tāpēc šodien beigšu rakstīt. Drīzumā vēstīšu jums, kā man klājies ar tikšanu uz izmeklējumiem, kas tad arī varēs pateikt, ir vai nav tas vēzis uzveikts. Tas ir maķenīt klumpačaināks process, nekā gribētos tik lieliskā un gaišā valstī, kāda ir mūsējā, hehe 😉 Bet es novērtēju, ka jūs, dārgie nodokļu maksātāji, par manis ārstēšanu esat samaksājuši solīdu piecciparu skaitli. Tā nodokļu maksātājs glābj nodokļu maksātāju, lai mēs visi varētu turpināt maksāt nodokļus 💛 Rīt dodos pie friziera. Lai gan baidos satikt cilvēkus, šo pasākumu tomēr nedrīkst atlikt, tas, tāpat kā sarkana nagu laka, ir garīgās veselības jautājums. Ķīmijterapeite arī atļāva - mana meistara balinātāji un pārējā figņa viņas palaistos procesus nekādi neietekmēšot. Starp citu, tieši mans veselīgas sievietes izskats bija tas, kas nostrādāja Sabīnei - viņa, pirmo reizi mani ieraugot, redzēja nevis izmocītu ģindeni ar pelēku ādu, bet tīri tā neko damsenīti. Ja tāda izskatās sieviete onkoloģijas ārstēšanas beigās, tad arī ar viņu viss būs tāpat. Un būs jau arī. Mūsu vēzis neatņem ārējo sievišķību. Bildē - Hipokrats, pie kura daudzi pacienti mēdz pat pozēt. Es tomēr pagaidīšu jauno gadu, un tikai tad, ja ziņas būs labas, nostāšos blakus vienam sulīgam selfijam.

Tik sen neesmu rakstījusi, ka aizmirsu jau, no kuras vietas sākt 😀 Daudz visādu notikumu. Pēdējoreiz reportēju par iekšējās starošanas eksekūciju - tā bija pirmā no četrām, pa šo laiku esmu piedzīvojusi vēl divas. Tās vairs nebija spīdzināšanas 🙃 Triks atkal tas pats - lūdz, un tev taps dots! Jā, no visa teju septiņas nedēļas ilgā ārstēšanas procesa brahiterapija kā noslēdzošais posms tiešām ir fiziski visnepatīkamākais, taču te atkal ir mākoņi ar zelta maliņu. Piemēram, palaiž mājās uz dažām dienām, bet tad jāatgriežas. Kad pēc pirmās "eksekūcijas" braucu mājās, raudāju draudzenes mašīnā un apsvēru domu pārtraukt ārstēšanu. Nu i nafig. Nespēju iedomāties, ka varētu izturēt vēl trīs epizodes, kas līdzinās izvarošanai ar dakšu. Likās, ka ģenitālijas ir izdangātas un nekas tur vairs nebūs kā iepriekš (spoilers - tas tikai sajūtu šķitums, patiesībā tur nebija nekādu audu traumu). Mājās Ievas dāvinātajai gleznai atradu pagaidu vietu guļamistabā pie sienas. Kā no ķēdes norāvusies sarijos visādus man aizliegtos ēdienus, piemēram, vafeļu torti. Aizgāju uz iecirkni nodot balsi glabāšanā. Sen nebiju bijusi cilvēkos, sajūta diezgan sirreāla. Atceraties kovidlaika medicīniskās maskas? Lūk, esmu bruņojusies ar veselu paku, lai gan diez vai tās ko palīdz, taču psiholoģiski drošāk. Slikts bacilis var mani nokillot, kamēr cisplatīns vēl mutuļo kaulu smadzenēs. Pēc izrakstīšanās no slimnīcas man pirmais ceļš būs pie imunologa, lai tas sataisa plānu, kā imunitāti dabūt atpakaļ, bet līdz tam izlīdzos ar citrusaugļu ēšanu rūpnieciskos apjomos. Imunitātes atgūšanai paredzēts mēnesis, kad tu, nabaga cilvēks, sēdi mājās svētā vientulītī. Obligāta būs vakcīna pret gripu, laikam arī pret pneimokoku, savukārt par kovidu ārste teica tā: "Onkologi šobrīd paši strīdas, vai vajag. Lielākā daļa sliecas, ka vēža pacientiem labāk šobrīd nē." Tālāk neinteresējos - ja nē, tad nē. Lab, vedu jūs atpakaļ uz brahiterapijas kabinetu. Ne visām sievietēm tās ir tādas mocības, kā man sanāca. Es savai ārstei esmu radījusi mentāli spēcīga cilvēka iespaidu, tāpēc viņa neizrakstīja psihes medikamentus pirms tā visa. Atgriežoties slimnīcā uz otro brahiterapiju, stāstīju dakterei, ka mājās uznāca panikas lēkme un milzu paranoja no procedūras. Tiešām likās, ka noģībšu, ieraugot to krēslu. Vai iekrampēšos durvīs un tālāk netikšu. Un te atkal ir mūsdienu medicīnas uznāciens: izrādās, eksistē zālītes, kas dzēš nepatīkamas atmiņas. Sajūtot efektu, es tās nosaucu par pofiga zālītēm. Uz nakti pirms starošanas man iedeva vienu leksotanilu - oi, tas nesa tik jauku miegu ar mīlestības pilniem sapņiem, savukārt no rīta pirms terapijas saņēmu pofiga zālītes un vēl arī nošpas poti dibenā. Un tik tiešām iekš viena miera atkal ļāvos procesam - šoreiz arī anestēzija iedarbojās ilgāk, nogulēju apmēram stundu. Atmodos, štrumentus iekšā jūtu, bet nekas nesāp. Pie to izņemšanas gan atkal izsprāga asaras, jo ieraudzīju garo metāla pinceti, ar ko māsa makarē no miesām laukā marles vīstokļus. Štrumu izņemšana ilgst apmēram 3 min, un tad gan ļaujos vaidiem, cik ļoti sevis žēl. Kad viss beidzies, atkal palaiž uz pāris dienām mājās. Tas ir ļoti svētīgi, jo nespēju vairs ieēst slimnīcas ēdienu, un nespēju arī labi izgulēties tajās medicīniskajās gultās - ļoti ilgojos pēc savas queen size gultas, kur vismaz var kājas cienīgi izplest kāškrustā. Uz brahiterapijas laiku savu privāto palātu esmu pametusi, rezidēju četrvietīgajā, taču viena. Biju viena, līdz ceturtdien atgriežos un... tur ar kompi klēpī man pretējā gultā guļ jauna, smuka, izteikti vitāla lēdija. Atkal jāsaka - kārtējais daiļā dzimuma brīnums manā slimnīcas dzīvē, jo mēs sapratāmies momentā, uzreiz tāda savējo sajūta, it kā pusi mūžu pazīstamas. Sabīnei (vārds mainīts) ir tā pati diagnoze, tā pati stadija un tā pati ārstēšana, kas man. Tikai viņa ir tripa pašā sākumā - meitene pirmo reizi devās uz pentagonu. Sabīnei tagad sāp vēža vietas, bet es jau kā veterāne zinu, ka šīs sāpes drīz pāries un vairs neatgriezīsies. Vispār viņas storijs ir inčīgs kāzuss, jo Sabīnei 2014. gadā uzķēra pirmsvēža fāzi un ar konizāciju potenciāli ļaunās šūnas (tie ir tie CINi) izoperēja. Es biju domājusi, ka tas vēzi izslēdz pavisam, bet izrādās, slimība var progresēt arī šajā gadījumā. Protams, arī viņai vēzis "uzsprāga" uz emocionālu stresu pamata saistībā ar privāto dzīvi. Sabīne ir vēl racionālāks, loģiskāks un stabilāks cilvēks par mani, un viņas, tāpat kā mans gadījums stāsta par neizreaģētām emocijām. Par jūtu un sāpju turēšanu sevī. Starp citu, viņa strādā tādā amatā, ka es tagad no ķēķa puses zinu daudz vairāk par to, kāpēc izgāzās valstī lielākais stratēģiskais dižprojekts. Bet tas jau būtu cits topiks. Nu, lūk, Sabīne ir tik stipra un savākta, ka man šķita - viņa nesalūzīs no maniem stāstiem. Un tak nelūst arī 👌 Un tomēr atrodas punkti, kur abas mēs, stiprās meitenes, kļūstam mīkstas. Viena ir mīlas sfēra, otra - mēs abas, smukas četrdesmitgadnieces, šobrīd tiekam iemestas vecenēs ar mākslīgi izraisītu menopauzi. Pirmo reizi par šo kaucu septembra sākumā, kad nodaļā iepazinos ar 35 gadus veco Dašu - trīs bērnu mammu. Mums ir identiska vēža stadija un apakšstadija, taču viņai pirms staru-ķīmijterapijas laparoskopiski pacēla uz augšu olnīcas, lai tās nedabū starojumu, turpina ražot hormonus un saglabājas reproduktīvā funkcija. Manā un Sabīnes gadījumā - papīros esam 40+, mums tādas ekstras nav paredzētas. Mans organisms gan izrādīja spītu - menstruācijas kā pēc pulksteņa bija gan augustā, gan septembrī, kas ir netipiski, jo starota tiku katru dienu. Dakterei prasīju - a ja nu brīnums? Viņa sāji pasmaidīja - neceri, nebūs brīnuma. Un jā, oktobra mēnešreizes sākās savā paredzētajā laikā, taču ilga tikai pusotru dienu, un ar to arī mans "sievietes mūžs" ir nodzīvots. Nepiepildīts. Sabīnei ir divi bērni. Kopumā viņa runā nedaudz kā direktrise, kā tāda konferenču vadītāja, bet, kad piezvana meitiņa, viņas tonis kļūst mātišķi maigs. Sievietes tiešām ir brīnišķīgas Dieva radības. Un, tā kā abas esam seksuāli veselīgas, novienojāmies, ka de facto negrasāmies lidot vecenēs - lietosim hormonaizstājējterapiju un turpināsim būt pilnasinīgas, dzīvelīgas sievietes. Tagad esmu mājās, bet pirmdien atgriežos palātā. Otrdien man būs pēdējā iekšējā starošana. Vakar ārste izdomāja parādīt, kāds ir mūsu ilgā ceļojuma efekts - viņa kompī atvēra mana mazā iegurņa attēlus toreiz, kad slīdēju pa zaļo koridoru, un tagad, kad esmu aktīvās ārstēšanas finišā. Vēža skartie limfmezgli no palielām ovālām bumbiņām sarāvušies daudzkārt sīkāki, savukārt no audzēja 2 centimetriem palikusi tikai maza strīpiņa, kuru varbūt arī pēdējā brahiterapija likvidēs galīgi. Visām tām mocībām ir bijis efekts. Taču to, vai esmu izārstēta, varēs pateikt tikai pēc trim mēnešiem. Tieši tik ilgam laikam jāpaiet, lai vēža šūnas sabruktu pavisam. Gan jonizējošais starojums, gan ķīmija iekšā ķermenī turpina procesus vēl ilgi, tāpēc arī gaidāmas tā sauktās vēlīnās blaknes, kas parādoties apm. gadu pēc aktīvās ārstēšanas. Toreiz māksliniecei Ievai izstāstīju sapni, ko redzēju 3. jūlijā. Tā bija diena, kad biopsijas rezultāts uzrādīja onkoloģiju, tikai es par to vēl neko nezināju, jo izvēlējos nevērt vaļā DataMed, bet darīt to kopā ar ģimenes ārsti vizītē 7. jūlijā. Nu, lūk, tajā 3. jūlijā, kad vēl nezināju, ka man ir vēzis, sapnī redzēju tēti, kurš miris jau sešus gadus. Sapnī es viņam dodu zīmīti, uz kuras rakstīts "Man ir vēzis". Viņš klusē un atpakaļ dod man tipogrāfijā iespiestus datumus - "3.- 4. janvāris". Trešajā janvārī viņam pašam ir dzimšanas diena. Ieva teica, ka līdz tiem datumiem lai viņas glezna stāv pie manis. Šobrīd man nav ne jausmas, vai tas sapnis būs kaut kādā mērā pravietisks. Vai tad būšu vesela un "cancer free"? Vai tomēr nē un būs jāiet vēl viens elles loks? Dzīves laikā man ar tēvu bija ļoti sarežģītas attiecības. Viņš bija ekstremāli nežēlīgs, bērnībā savas mātes nemīlēts un tāpēc emocionāli traumēts, un tieši tādu pašu vīrieti es savā dzīvē ielaidu. Ielaidu divreiz. Pēdējā reize beidzās ar vēzi. Bet tas ir stāsts citai reizei, kad būšu pabeigusi psihoterapiju. Ak, un mīļā Ieva - šī košā neona meitene... Viņa ir pazudusi. Pēdējoreiz rakstīja man vēlēšanu naktī, taču ne par politiku, bet par sevi. Teksti bija haotiski, bet audioziņās dzirdēju, kā viņa pūlas sevi iemontēt gaišā nākotnē. Manas ziņas joprojām nav izlasītas. Nezinu, bet minu, ka Ieva šobrīd atrodas kādā slēgta tipa iestādē un saņem vislabāko dvēseles aprūpi. Bildītē - pofiga tabletīte. Noteikti iesaku visām, kam priekšā zvērīgas manipulācijas pa sieviešu līniju. Nosaukumu noskaidrošu jaunnedēļ. Bāc, vai šādā veidā cilvēki kļūst par narkomāniem? Nu kurš gan negribētu katru dienu dzīvot bez sliktām atmiņām, hehe 🤓

Šodien beidzot ir diena, kad man fiziski ir laiks tviterim. Brīdinu - būs gari, bet ceru, ka dienu jums nelaupīšu. Un brīdinu, ka ar vājiem nerviem nevajag lasīt. Mazliet svārstījos, vai rakstīt naturāli visu, bet izlēmu, ka vajag, jo LV katru gadu ap 190 dāmītēm diagnosticē dzemdes kakla vēzi (kopā ar dzemdes vēzi sanāktu divkārt vairāk), savukārt par brahiterapiju nekur nevar izlasīt, kas tas tāds ir un kā noris. Noteikti kāda guglēs un meklēs, un te es būšu ar savu pieredzīti. Pirms jūs kopā ar mani ienirstat šausmās, - paradoksāli, bet nudien katram (!) melnam mākonim uzrodas zelta maliņa. Kad esmu pavisam down, notiek kas tāds, kas rada prieka asaras. Tas laikam tāds Dieviņa mehānisms, lai itin kā uz rokām iznestu cauri tumsai un pieturētu pie dzīves. Cita skaidrojuma man nav. ◾️ Pirmdiena. Mana pirmspēdējā vizīte pentagonā. Seksīgā radiogrāfere no baznīcas Prāgā atvedusi man porcelāna jēzusbērniņu un papīrīti ar lūgšanu. "Šitās herņas strādā," viņa saka un piebilst, ka ir ķerta uz baznīcām un ka uz vienu viņai īpašu baznīcu viņa mani rīt vedīs, lai esmu gatava un saģērbjos silti. Pl. 12 viņai beidzas maiņa, pl. 17 man psihoterapija, tātad mums ir vairākas stundas vojāžam. Tobrīd es vēl nezinu, kāpēc Viktorija to dara. Katru dienu caur tiem staru kabinetiem iziet simtiem degunu... kāpēc es? To viņa pastāstīs mašīnā ceļā uz Krimuldu. Pirmdien mani jau sāk riktēt pirmajiem brahiem - starošanai no iekšpuses ar irīdiju (arī platīna grupa; man ķīmijā vājas zināšanas, bet noprotu, ka onkoloģijā pamatā izmanto platīnu). Jāparaksta papīri, ka piekrītu visam, ko ar mani darīs, tostarp apzinos narkozes riskus. Tad nonāku gaitenī, kurā vēl nebij būts - elektrokardio... Vārdsakot, viss par un ap sirdi. Tur man veic kardiogrammu, uzreiz arī izprintē tās līknes, un liek atdot dežūrmāsai manā nodaļā. Visi tie papīri tiek iestiprināti manas slimības vēstures mapē, kuru es pirmo reizi pati palasīšu trešdien ceļā uz pirmo no četrām brahiterapijām. Turp sievieti ved uz riteņiem, pašai nav jāiet. Es zinu, ka jūs dikti gaidāt tos stāstus par romantiku slimnīcā 😃 Nu, vienu no pielūdzējiem - viņš ir taisni šis te pacientu vizinātājs - izmantoju tīri praktiskos nolūkos, pats arī piedāvājās. Domājot, kā iepriecināt Viktoriju, nosliecos par labu "Kinetics" nagu laikai košsarkanajā tonī "Victory", un tuvākais veikals - Alfā. Uhažors pats ierosina aizvest un atvest. Es arī nevaru riskēt ar tik garu pastaigu - katrs, kas iet cauri starošanai, savu dzīvi pakārto labierīcību tuvumam, jo caureja var sākties jebkurā brīdī. Tātad šams mani ved un es jau mašīnā saprotu, ka atpakaļceļa te nebūs. Nepatīk cilvēks. Viņš jau senāk diedelēja manu tel. nr., un labi, ka paliku tikai pie feisbuka, jo šis puisis stročī maniakāli - kaut ko tur muld par kopīgiem saulrietiem utt. Bet soctīklos ar pāris klikiem var visu atrast - viņam i sieva, i mazs bērniņš, un nojaušamas problēmas ar alkoholu. Vārdsakot, nebūs, puis, sorī. Atpakaļ no Alfas mani atved draudzene, kurai tur veikals. Paspēju vēl arī ieķert kūciņas pentagona meitenēm - otrdien esmu absolvente (tā sauc tos, kas pabeidz staru terapiju) jeb 28 nozīmētās staru frakcijas saņemtas. ◾️ Otrdiena. Ar kūku kastīti 7.45 ierodos pentagonā. Kamēr dāmas kārto manus gurnu tauciņus uz paplātes, pastāstu, kā beidzās vakardienas "randiņš". Gados vecākā kundzīte saka: "Nu, normāli vīrieši par sanitāriem nestrādā," bet Viktorija viņai kontrargumentē: "Nemet visus vienā maisā. Man reiz bija tāds Andris, vispār viņš ir fotogrāfs, par sanitāru tikai piestrādāja. Normāls džeks bija!" Es tomēr sliecos piekrist pieredzējušajai kundzītei 😉 Pēc nostarošanas viņa atnāk, ar plaukstām sit pa savām varenajām gūžām un slavē kūciņas. Un ar Viku mums tripa plāns sarunāts. Pacilātā garastāvoklī galopā nesos no pentagona atpakaļ uz palātu, bet īsi pirms pagrieziena uz kāpnēm (kustību labad es te cenšos liftus nelietot) ieraugu pavisam sašļukušu skaistu, bet dikti tieviņu sievieti - viņa atgāzusi galvu, aizvērusi acis un liekas, ka tūlīt slīdēs līdz grīdai. Prasu, vai viss labi? Atveras zilas acis un uz mani raugās jauniņa Pamela Andersone - deguns, acis, sejas panti - nu izlieta Pamela jaunībā. Un tajās acīs atpazīstu to pašu izmisumu, kādā es biju jūnijā, jūlijā, augustā. Viņa nerunā, bet sāk uzskaitīt: "Acis, deguns, mati, zobi, skropstas, nagi..." Lieto to pašu metodi trauksmes mazināšanai, ko man psiholoģe iemācīja, proti, lai aizdzītu trigeri, vajag fokusēt uzmanību uz to, ko tu redzi šeit un tagad. Viņa redz mani un dod vārdu detaļām. Tādējādi uzmanība fokusējas uz redzamo, un trauksme mitējas. Man arī šī metode strādā. Apskauju meiteni un viņa ļoti sāk raudāt. Vārds pa vārdam, Ieva jau divus mēnešus nevar tikt pie diagnozes. Bet šobrīd viņu izmisumā dzen holters - ierīce, kas piestiprināta ķermenim un 24h reģistrē sirdsdarbību. Viņai asap vajagot to noņemt, jo holtera impulsi radot trauksmi. Viņa nevar atrast kabinetu, kur to noņem. Tā kā es vakar biju kardiogaitenī, nojaušu, ka jāiet turp. Taisni tā - Ievai vajag to pašu kabinetu, kurā es vakar biju. Holteru noņem, ejam brokastīs un stundas laikā ļoti sadraudzējamies. Ievai arī ir 42, bet abas secinām, ka izskatāmies jaunākas par pasi. Viņa ir pilnīgs pretstats man - Ieva ir haosa pilna, ļoti psihiska, īsta māksliniece. Pilnīgi kreizī sieviete, bet tik īsta, tik sirsnīga, tik... jocīga! Viņa ģērbjas fifīgi frīkaini (nu kura vēl varētu iekāpt tādās kurpēs? Sk. foto) un glezno ar neona toņiem. Māksliniece Gaiļezera gaņģos dreifē tāpēc, ka sver 48kg un neviens nevarot saprast, kas par lietu. Un viņai ir ļoti sarežģītas attiecības ģimenē. Nodomāju, ka Ieva dzīvo zelta krātiņā, bet izraušanās brīvībā pašai par labu nenāks. Jādakterē dvēsele. No turienes nelaimēm aug kājas. Psihosomatika. Ieva kaut kur padirsusi savu maku un telefonu (vēlāk tie atrodas viņas smalkajā auto), es samaksāju par brokastīm, bet viņa no kaut kurienes savā bardakā izrok un ieskapē man piecīti. Banknote man noderēs jau pēc dažām stundām. Pl. 12 Viktorija mani izved pa dienesta ieeju, pati uzpīpē un tad mēs dodamies ceļā uz to viņas īpašo baznīcu. Protams, ka mani interesē, vai viņa daudzus šitā ņem un kaut kur vadā. Nop, pirmo reizi. Jutusi, ka te vajag, jo es ne līdz galam ticu, ka dzīvošu. Viņai savukārt tas nav saprotams, jo, būdama radioloģijas asistente, viņa redz, ka ar mani viss būs kārtībā un, ja vēzis atgriezīsies, tad tikai pēc daudziem gadiem, nevis diviem trim, kā es racionāli spriežu pēc statistikas savā 3. stadijā. "Trešā nav ceturtā. Un arī pie ceturtās cilvēki apārstējas un dzīvo. Un tā piecu gadu dzīvildze ir fufelis, tas ir vnk atskaites punkts. Statistikai te ticēt nevajag," viņa klāsta. Katrs gadījums esot individuāls un viņa šo 28 starošanas reižu laikā savām acīm redzējusi, cik labi man viss tur sarūkot. Bet jā, nākoties arī raudāt par aizgājējiem. Ceļotājs Kārlis Bardelis bijis viņas pacients. "Ar smadzeņu audzējiem ir daudz trakāk nekā ar ginekoloģiskajiem," viņa profesionāli saka. Otrs iemesls, kāpēc Viktorija dara ar mani to, ko dara, - viņa pati dzemdes kakla vēzi uzķērusi displāzijas fāzē jeb pirmsvēža stadijā. Izoperēta. Izbēgusi no tā, kas notiek ar mani. Un viņas tētis mira no leikēmijas. Tāpēc viņa nolēma strādāt terapeitiskajā onkoloģijā. Bijusi tēta luteklīte, vēlais bērniņš pēc vairākiem puikām. Un trešais iemesls ir ticība ticībai - es te iepriekš teicu, ka viņa pie Dieva nonāca pēc tam, kad piedzīvoja brīnumu. Vikai ir dēls, kuram nu jau 19 gadu, bet, kad zēnam bija divi, viņam bija epilepsija. Ārsti piedāvāja eksperimentālu operāciju, kur iznākums varēja būt arī nāve, taču mamma tai piekrita. "Toreiz nosirmoju nedēļas laikā," Vika atklāj. Tad viņa devusies gan uz Kārļa tiltu Prāgā, gan baznīcās lūgusies. Operācijas bija vairākas, krītamā kaite beidzās un vairs nav bijusi. Tāpēc viņa tic dziedināšanai un grib, lai ticu arī es. Es neprotu būt reliģioza, man ir savs Dieviņš un savas attiecības ar augstāko saprātu. Taču tajā baznīcā kaut kas panāca vaļā. Sirsnīgi nobimbājos. Sēžu tai koka solā un fiziski jūtu, kā ķermenī ieplūst totāls miers, paļāvība un kopumā laba sajūta. "Nākamreiz, kad tu šeit atbrauksi, tu raudāsi no pateicības," Viktorija cieši nosaka un konstatē, ka aizmirsusi svecītes. Bet svecītes esot obligāta padarīšana. Izvelku no maka Ievas doto piečuku, iemetu to ziedojumu traukā un paņemam divas sveces. Pēc tam dodamies pastaigā pa turienes takām, Vika liek man iziet kaut kādu Lilijas labirintu. Un pati filmē 🙂 Ekskursija beidzas Raganā ar apgrēcīgu ēdienu - es lopsēju iekšā frī kartupeļus, Vika milzu burgeru. Mļin, pēc visām tām putrām un sautējumiem šī ir paradīzes bauda... Mīļā radioloģe atved mani atpakaļ uz savu darbavietu un es dodos pie psihoterapeites izstāstīt savu krāšņo šodienu. Tagad mani interesē jautājums, kāpēc es neredzu nākotni. Burtiski mulsina, ka cilvēki runā savus nākotnes plānus - kur ies, ko darīs pēc gada, diviem, trim -, bet es neredzu neko tālāk par pusgadu. "Jo tu atrodies eksistenciālā krīzē," saka daktere un prezentē man visas krīzes fāzes. No dziļākās pakaļas esmu jau ārā, bet vēl daži riski ir priekšā. ◾️ Trešdiena. (No šejienes vājākiem nerviem labāk tālāk nelasīt.) Pl.8 mani aizved uz kabinetu, kur līdz šim vēl nebija būts. Klāt ir mana ārstējošā daktere Māra un medpersonāls, ko redzu pirmo reizi. Noģērbjos, apguļos, kājas plati. Pēdas ieliek melnos auduma zābaciņos. Pielieto sedāciju, kas izrubī pavisam. Atmostos, manī kaut kas sabāzts. Pēc laikrāža pie sienas saprotu, ka gulēju 35 min. Ļoti nepatīkama sajūta ķermenī - tā kā vagīnu un urīnpūsli plēstu uz pusēm. Tādu arī aizved uz magnētisko rezonansi, kas ir mans mīļākais izmeklējums, jo turienes ritmiskie trokšņi manā galvā nav vnk skaņas, bet pārvēršas ritmiskā reivā. Apmēram kā Selmai no "Dejotājas tumsā" - kaut kas klab, sit, rūc, dūc, sīc, bet tas nevis tracina, bet saiet kopā, veidojot mūziku. Man ļoti patīk, tikai sāp turleja. Baigi sāp. Pēc magnēta man stundu jāguļ un jāgaida, kamēr medfiziķi sarēķinās starojumu. Skatos pulkstenī, laiks velkas. Pie sienas tarkšķ Grēviņš un man besī viss, ko viņš tur ļurina, jo tas ir baigais poziķivņiks manā situācijā, kad knapi varu izturēt sāpes. Sāku raudāt. Kamerās to ierauga mana ārste un - lūk, ko nozīmē cilvēks savā vietā! - viņa kaut kā intuitīvi jūt, ka man sāp no pozas. Ka man vajag kājas nevis taisni un plati, bet nost no balstiem un ciešāk kopā. Mainām kāju novietojumu un, akdievs, kāds atvieglojums. Instrumentus sevī joprojām jūtu, bet vairs neplosa orgānus. Vēlāk noskaidroju, kas tieši tika darīts. Atvainojos jau tagad par šķebinošām detaļām, bet - dzemdei blakus no vienas puses atrodas zarnas, no otras urīnpūslis, un, lai šie veselie orgāni nedabūtu starojumu, tos ar štrumentiem atbīda tālāk. Lai štrumenti nedurtos, tiem mīkstumu veido eļļā samērcēti marles vīstokļi. Tad tur ievietotas arī garas, resnas tādas kā adatas, kur pats starojums pa vadiem tiek pievadīts. To, ka vados notiek kaut kāda kustība, var just, bet pats process nesāp. Starošanas laikā esmu telpā viena. Nē, kopā ar Grēviņu 🫣 Guļu, lupīju griestos un lūdzu Dieviņu, lai visas šīs šausmas ir rezultāta vērtas. Brahiterapija ir kruta metode, jo modernā aparatūra tā dēvēto survival rate paaugstina par 10%. Mana ārste ir tāds kā guru konkrēti šim ārstēšanas veidam. Viena mediķe pastāstīja, ka Latvijā brahus lieto tikai pie reproduktīvās sistēmas vēžiem, bet, piemēram, Viļņā ļoti veiksmīgi ārstē arī prostatas vēžus. Gan jau arī pie mums sāks, jo prostatnieku ir ai-cik-daudz! Esmu nostarota un sāk ņemt laukā visu, kas nu tur sabāzts. Oi, mammītmīļā... Visu, protams, lietas labad var izturēt, bet process nepatīkams. Viena māsa tin un tin tos marles metrus laukā, bet man sajūta, ka viņa no manis velk nebeidzamu virvi. Otra māsa stāv blakus un stāsta, kā padomju laikā abortu bez anestēzijas piedzīvojusi un ka manas sajūtas šobrīd esot līdzīgas abortam ar anestēziju. Man nekad nav bijusi ne grūtniecība, ne aborts, bet abortēta jutos vēl visu atlikušo dienu. To sajūtu zinās tikai tās, kas tīrīšanu piedzīvojušas. Pagājušas apmēram 3h, tieku atpakaļ palātā un vnk kaucu. Jūtos izruinīta, izplosīta un dziļi, dziļi nelaimīga. Bet vai atceraties to teikumu augšā par mākoni ar zelta maliņu?! Pienāk ziņa no Ievas: "Esmu te!" Pēc mirkļa viņa iebrāžas manā palātā... ar gleznu rokās. Tās cena esot miljons un lai nekad mūžā man neienākot prātā to pārdot. Citējot mākslinieci, "šī meitene ar trim noslēpumiem (zaļās lapiņas) virs galvas tur sauli". Tā esot Ievas vismīļākā pašas bilde un tagad tā būs pie manis. Nevis pavisam, bet līdz janvāra sākumam. Kāpēc tieši tāds termiņš, pastāstīšu nākamreiz. Pa tam laikam Ieva uzgleznos mani un bildē būs oranžs un dzeltens - manas mīļākās krāsas. Teikšu godīgi, es visu mūžu esmu uz pjedestāla turējusi vīriešu dzimumu un bijusi ļoti negantās domās par savējo, par sievietēm. Man vienmēr licies, ka sievietes ir čūskas, bet vīrieši - mīlami, ucināmi jēriņi. Šis slimnīcas laiks ar visām te iepazītajām daiļā dzimuma pārstāvēm pilnīgi maina bildi. Nekad neesmu ticējusi sieviešu solidaritātei, bet tagad to izjūtu tiešā veidā, - arī no vēstulēm, ko saņemu no jums. Dāmas, mēs tiešām esam varens spēks. Lai mums visām veselība! 💪 P.S. Ieva tviteri nelieto, viņai ir instagrams. Interesanti, ka viņa mūsu tikšanos redz atkal kaut kā pa savam. Pēdējie reels ir par to, kā viņa to gleznu no mājām veda pie manis: instagram.com/magicbirds.sho…

Fifīgi, ne? 🙂

Hohou, slimnīcā tomēr pieslēgta apkure! Paldies, RAKUS, uzreiz mājīgāka jušanās! Es gan tagad laimīga un smaidīga dodos vīkendā, lai atgrieztos katlā atkal pirmdien. Mīļie foloveri, ja man būs laiks (sola tomēr vasariņu brīvdienās), pastāstīšu, kādus jaunus brīnumus atkal sadomājusi radioloģijas eņģelis Viktorija. Tas sievišķis tak nav apturams 💪 Lai jums superīgas brīvdienas!